Latviešu valoda

Latviešu valoda ir Latvijas Republikas valsts valoda un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.

Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai. Šajā grupā ietilpst arī lietuviešu valoda un valodas, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās, piemēram, prūšu valoda. Mūsdienu latviešu valoda ir radusies, laika gaitā saplūstot valodām, kurās runājušas no vēstures avotiem zināmās baltu ciltis – latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši –, atrodoties nepārtrauktā saskarē ar tagadējās Latvijas teritorijā plašā apvidū dzīvojušo Baltijas jūras somu tautu – lībiešiem. Tas ir veicinājis dažu valodas parādību citādu attīstības gaitu nekā pārējās baltu valodās. Lai arī latviešu valoda ir radniecīga lietuviešu valodai, tomēr mūsdienās abu valodu runātāji brīvi saprasties nespēj.

Gadsimtu gaitā latviešu valoda līdzīgi kā citas valodas kļuvusi par bagātu un koptu valodu. Literārās valodas aizsākumi saistāmi ar 19. gs. otro pusi. No 1918. līdz 1940. gadam, kā arī pēc valsts neatkarības atgūšanas kopš 1991. gada latviešu valoda ir Latvijas Republikas valsts valoda. Tā veic plašas funkcijas visās sabiedrības dzīves jomās – valsts un pašvaldību darbībā, izglītībā, kultūrā, plašsaziņas līdzekļos un privātajā sfērā. Valsts valodas statusu un lietošanas pamatus pašlaik nosaka Latvijas Republikas Satversmes 4. pants un 1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums. Līdzās oficiālās valodas statusam valstī, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti 2004. gadā, latviešu valoda kļuva arī par vienu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Eiropas Parlamentā un Eiropas Savienības Padomē tiek nodrošināti uzstāšanos un oficiālo dokumentu tulkojumi latviešu valodā, tāpat tulkojumi no latviešu valodas tiek piedāvāti citās ES valodās.

Latviešu valodas runātāju skaits precīzi nav nosakāms. Pēc apkopotās statistikas un sociolingvistisko pētījumu datiem, tiek uzskatīts, ka pašlaik latviešu valodā pasaulē runā apmēram divi miljoni cilvēku. Latviešu valodas runātāju kolektīvu veido gan latviešu valodas kā dzimtās valodas runātāji Latvijā un citās valstīs, gan tie, kuri latviešu valodu apguvuši kā valsts valodu vai kā svešvalodu. Latviešu valodas runātāju skaits, kuriem tā ir dzimtā valoda, Latvijā sasniedz aptuveni 1,2 miljonus. Apmēram trešdaļai Latvijā dzīvojošo cilvēku dzimtā valoda nav latviešu valoda, taču aptuveni 90 % jeb apmēram 0,62 miljoni cilvēku, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, prot latviešu valodu (2024). Pēc Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas datiem, 2023. gadā diasporā dzīvoja apmēram 0,4 miljoni Latvijas iedzīvotāju, tas nozīmē, ka latviešu valoda skan arī lielākajās latviešu kopienās ārvalstīs – ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Izraēlā, Krievijā, Austrālijā, Brazīlijā un citās zemēs pasaulē. Turklāt latviešu valodu kā svešvalodu prot un lieto vairāki desmiti tūkstošu cilvēku dažādās vietās pasaulē, īpaši Lietuvā un Igaunijā.

Pasaules iedzīvotāji runā vairāk nekā 7000 dažādās valodās un/vai valodu paveidos. Apmēram 6 % valodu runā vairāk nekā viens miljons cilvēku. Tas nozīmē, ka pēc kopējā runātāju skaita latviešu valoda pieder divsimt līdz trīssimt pasaules lielākajām valodām. Valodas, kuru runātāju skaits pārsniedz miljonu, no apdraudētības viedokļa raugoties, lielākoties tiek ievietotas absolūti drošo valodu grupā. Arī pēc izvērstās ranžētās paaudžu pēctecības skalas (EGIDS), latviešu valoda raksturojama kā pirmā jeb augstākā līmeņa nacionālā valoda, tātad neapdraudēta valoda. Tas nozīmē, ka latviešu valoda ir to nedaudzo valodu vidū, kam, ievērojot valodas noturības faktorus (runātāju skaitu, lietojumu visās sociolingvistiskajās jomās un funkcijās, t. sk. plašsaziņas līdzekļos un digitālajā vidē, valodas statusa, valsts sniegtā atbalsta valodas apguvei, lietojumam, attīstībai utt.) ir augsta iespēja saglabāties tālā nākotnē. Tomēr viens no kritiskiem valodas dzīvotspējas elementiem ir valodu konkurence un valodas runātāju lingvistiskā attieksme. Tāpēc latviešu valodas nākotni var ietekmēt gan cilvēces spēja aizsargāt valodu daudzveidību globalizācijas apstākļos, gan pašu latviešu un latviešu valodas runātāju attieksme un rīcība valodas kopšanā, attīstībā un lietojumā.