concelo

Latin

Etymology

From con- (“altogether, thoroughly”) +‎ cēlō (“to hide”). Compare Old Irish con·ceil (“to hide, conceal”).

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): [kɔŋˈkeː.ɫoː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [kon̠ʲˈt͡ʃɛː.lo]

Verb

concēlō (present infinitive concēlāre, perfect active concēlāvī, supine concēlātum); first conjugation

to conceal carefully

Conjugation

Conjugation of concēlō (first conjugation)

indicative		singular				plural
indicative		first	second		third	first	second		third
active	present	concēlō	concēlās		concēlat	concēlāmus	concēlātis		concēlant
	imperfect	concēlābam	concēlābās		concēlābat	concēlābāmus	concēlābātis		concēlābant
	future	concēlābō	concēlābis		concēlābit	concēlābimus	concēlābitis		concēlābunt
	perfect	concēlāvī	concēlāvistī		concēlāvit	concēlāvimus	concēlāvistis		concēlāvērunt, concēlāvēre
	pluperfect	concēlāveram	concēlāverās		concēlāverat	concēlāverāmus	concēlāverātis		concēlāverant
	future perfect	concēlāverō	concēlāveris		concēlāverit	concēlāverimus	concēlāveritis		concēlāverint
passive	present	concēlor	concēlāris, concēlāre		concēlātur	concēlāmur	concēlāminī		concēlantur
	imperfect	concēlābar	concēlābāris, concēlābāre		concēlābātur	concēlābāmur	concēlābāminī		concēlābantur
	future	concēlābor	concēlāberis, concēlābere		concēlābitur	concēlābimur	concēlābiminī		concēlābuntur
	perfect	concēlātus + present active indicative of sum
	pluperfect	concēlātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	concēlātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular				plural
subjunctive		first	second		third	first	second		third
active	present	concēlem	concēlēs		concēlet	concēlēmus	concēlētis		concēlent
	imperfect	concēlārem	concēlārēs		concēlāret	concēlārēmus	concēlārētis		concēlārent
	perfect	concēlāverim	concēlāverīs		concēlāverit	concēlāverīmus	concēlāverītis		concēlāverint
	pluperfect	concēlāvissem	concēlāvissēs		concēlāvisset	concēlāvissēmus	concēlāvissētis		concēlāvissent
passive	present	concēler	concēlēris, concēlēre		concēlētur	concēlēmur	concēlēminī		concēlentur
	imperfect	concēlārer	concēlārēris, concēlārēre		concēlārētur	concēlārēmur	concēlārēminī		concēlārentur
	perfect	concēlātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	concēlātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular				plural
imperative		first	second		third	first	second		third
active	present	—	concēlā		—	—	concēlāte		—
active	future	—	concēlātō		concēlātō	—	concēlātōte		concēlantō
passive	present	—	concēlāre		—	—	concēlāminī		—
passive	future	—	concēlātor		concēlātor	—	—		concēlantor
non-finite forms		infinitive				participle
non-finite forms		active		passive		active		passive
present		concēlāre		concēlārī		concēlāns		—
future		concēlātūrum esse		concēlātum īrī		concēlātūrus		concēlandus
perfect		concēlāvisse		concēlātum esse		—		concēlātus
future perfect		—		concēlātum fore		—		—
perfect potential		concēlātūrum fuisse		—		—		—
verbal nouns		gerund					supine
		genitive	dative		accusative	ablative	accusative		ablative
		concēlandī	concēlandō		concēlandum	concēlandō	concēlātum		concēlātū

Descendants

Old French: conceler
- → Middle English: concelen
  - English: conceal

References

“concelo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“concelo”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.